• Laura Ceizare

Bailes no virtuālās pasaules


Sākam no citas puses!

Mēs apgalvojam, ka bērni labprāt ir kopā ar citiem bērniem. Un mēs esam izveidojuši tādu kārtību, kas to būtībā jau uzspiež. Tev nav izvēle, tev jābūt ar vienaudžiem kopā. Kaut gan viņiem savā starpā nav ar ko dalīties. Vienaudži nozīmē vienveidību, viendabību, taču mēs tiecamies pēc dažādības, kas mūs savstarpēji papildina un kas mūs bagātina. Tas ir mūsu dabīgais stāvoklis.

Ja mēs bērnus novērojam, tad viņi tik tiešām iet viens pie otra. Kolīdz bērni satiekas, tie iet un dara kaut ko kopā. To redzam mēs visi. Un tāpēc, ka to tik vienkārši var novērot, tad katrs arī tic šai kārtībai, ka bērni piederās pie bērniem un tas būtu jānodrošina. Bet tas ir pilnīgi nepareizi.



Bērni ar bērniem


Bērni negrib ar vienaudžiem būt. Bērni grib būt kopā ar cilvēkiem un ar viņiem spēlēties. Un tā kā šajā pasaules kārtībā, ko esam radījuši, vienīgie cilvēki, kas spēlējas ir vairs tikai bērni, tad bērni, loģiski, iet pie tiem cilvēkiem, kas vēl spēlējās un tie ir citi bērni. Un nevis tāpēc, ka tie ir bērni, bet tāpēc, ka viņi spēlējās. Un ja pieaugušie pēkšņi sāktu spēlēties, tad bērni gāztos virsū pieaugušajiem, jo viņi beidzot atļaujas būt tādi, kā viņi, bērni, ir. Mēs tik koncentrējamies uz to, ka bērni grib būt ar bērniem un nemanām, kas tas ir pilnīgi nepareizi. Bērni grib būt kopā ar citiem, kas spēlējas. Bet visi var novērot, ka bērni iet pie bērniem un tic tam, ka tas ir dabas likums.


Un katrs var novērot to, ka bērns, ticis pie ekrāna, tajā ieslīgst un vairs nenāk atpakaļ. Un tad nāk daudzi, kas stāsta, cik ļauns ir ekrāns un cik bīstami tas ir. To taču katrs var tik vienkārši novērot – parādās ekrāns, bērns tiek tajā iesūkts kā tādā melnā caurumā un vairs nav atpakaļceļa un bērns pazūd. Un tā visa ir taisnība un katrs to var novērot. Un tā kā katrs to tik vienkārši var novērot, tad visi tic, ka tas ir tāds dabas likums. Tomēr patiesībā mēs neredzam to īsto problēmu un tiek rakņāts nepareizā vietā.



Iedomājies bērna pasauli!


To, kas bērnam ir vajadzīgs, mēs nezinām. To nevar zināt, jo katrs bērns ir savādāks. Un nekad nebūs tā, ka diviem bērniem vienlaicīgi vajadzēs tieši to pašu. (Un te, lūdzu, nejaukt strīdus par kādu priekšmetu, ko bērni nevar savā starpā sadalīt!) Tāpēc neviens nevar apgalvot, ka bērniem šajā dzīves posmā ir vajadzīgas noteiktas lietas. (Starp citu, brīvmācības skolās un grupās, kurās uzturas kopā dažāda vecuma bērni, tas ir ļoti labi novērojams, ka gan vecāki, gan jaunāki bērni vienlaicīgi var izvēlēties vienu un to pašu aktivitāti. Un viens bērns var sākt rakstīt vai lasīt jau četros gados, bet citi piespiedu kārtā un sliktā līmenī apgūst sešu/septiņu gadu vecumā.) Bet mēs varam redzēt, ko viņi meklē. Bērni meklē iespēju spēlēties un vēlās būt pamanīti un viņi vēlās būt varonīgi. Viņi vēlas spēt pārveidot pasauli tik ļoti, kā pasaule pārveido viņus. To vēlamies mēs visi. Tā ir spēja radīt. Un radīt to, kas man dara labu. Pretstats tam būtu – vienalga, ko es daru, nekas nemainās. Tā ir patoģenēze, tas padara mūs slimus. Bet šī sajūta, ka pasaule mani pārveido un ka es pārveidoju pasauli – tas ir bērnu iedzimtais stāvoklis. Un tas ir tas, ko viņi meklē. Viņi vēlās būt varoņi šajā stāstā.



Bērnam nav vietas būt bērnam


Un tagad apskatam mūsu pasaules kārtību! Kur tam ir vieta? Nekur. Skolā nav. Un tas nav uzbrukums skolām, jo skolas nepiedāvā neko citu, kā to, ko sabiedrība sagaida. Skola varētu būt vieta, kur kaut kas jauns sākas, bet šobrīd tas tā vēl nav. Skolās valda tie paši noteikumi, kādi ir visā sabiedrībā un tur nav vieta varoņiem un tur nav vietas spēlēm. Varētu teikt, ka tas nav jau tik traki, jo ir arī mājas. Bet arī mājās tu nevari būt nekāds varonis, ja tev saka, ka es tevi mīlu, BEEET es tevi mīlētu vairāk, ja tu mainītos. Un to visa sabiedrība bēriem saka visu laiku. Un mājās arī. Es tevi mīlu, bet mīlētu vairāk, ja tu savus mājasdarbus labāk pildītu, vai ja tu skolā kļūtu labāks, vai ja tu man vairāk mājas darbos palīdzētu, vai ja tu savu istabu sakārtotu... Visu laiku ir tā – es tevi mīlu, bet tu vēl neesi gana labs. Tas mūs nīdē visas dzīves garumā. Tas nozīmē, ka vienalga, kur šis bērns arī atrastos, vietas BĒRNAM nav un nav vieta bērna dabai. Visur, kurp vien viņš dodas, nav vietas spēlēšanai un nekur nav tā sajūta, ka pasaule mani pārveido UN es pārveidoju pasauli. Vienīgā vieta, kur bērns var spēlēties, vienīgā pasaule, kur bērns var izdzīvot savu bērna dabu, ka viņš pārveido pasauli, ka bērns un pasaule viens otru pārveido un ir pasaules līdzradītājs, vienīgā pasaule, kur bērns jūtas redzēts un novērtēts par to, ko viņš dara un spēj, ir virtuālā pasaule.

Un te nu ir mūsu risinājuma atslēga un izeja. Ja bērns pazūd ekrānos, tad tas ir ļoti labi saprotams. Tā ir šim bērnam labāka un patīkamāka pasaule.



Mēs varētu pilnībā atslābt


Tā nu mēs rokam nepareizā vietā un mēģinām to kaut kā regulēt un pat apspiest. Tad tiek strādāts tikai ar simptomiem, bet tā nav īstā problēma. Ne jau virtuālā pasaule ir bīstama. Bīstama ir mūsu reālā pasaule, kurā bērni nevar piedzīvot to, ko virtuālajā pasaulē bērni var. Un kamēr mēs to neredzam un nesaprotam, mēs rokam nepareizā virzienā. Mēs mēģinām ierobežot vai pat pilnībā norobežot no virtuālās pasaules, tā vietā, lai šo reālo pasauli padarītu par tik pat vai vēl vairāk saistošu un interesantu bērnam. Ar to pilnībā pietiktu. Tad tādu problēmu nebūtu. Tad arī reālā pasaule piedāvātu to pašu, ko piedāvā virtuālā pasaule un virtuālā pasaule kļūtu par to, kas tā ir, proti, milzīgs papildinājums, kur bērns varētu daudz ko papildus mācīties, atklāt, apgūt. Un tad mēs varētu pilnībā atslābt.



Ar cieņu pret bērnu


Tam visam klāt – ir jābūt vairāk uzticēšanās bērnam. Ja bērns uz trim stundām ienirst erkānos, tas nav slikti, ja mēs uzmanām, kāds ir saturs. Tur gan arī var būt nopietna problēma, jo bērniem domātais saturs ļoti bieži ir pretīgs, briesmīgs, bērniem domātās rotaļlietas, kuras ne pēc kā neizskatās un kuras bērniem īstenībā nemaz nepatīk. Ir jāsaprot, ka bērns grib tādu mašīnu, kurai ir gumijas riepas, jo tādas ir īstās mašīnas tikai mazā izmērā. To bērns savā pasaulē var pielāgot. Un ja bērnam atnes mašīnu ar bumbu riteņiem, milzu acīm un milzīgu smaidu un vēl ausīm... Tādas mašīnas uz ielas neredz. Bet bērns vēlas tādas mašīnas savā spēlē, kuras viņš redz uz ielas. Un tad bērnam saka, ka tas ir TEV piemērots, tas ir TEV domāts un es, bērns, domāju, ka es neko labāku neesmu pelnījis. Un tad sākas šis stāsts no sākuma.

Bērni vēlās būt kā mēs pieaugušie. Viņi vēlās būt ar mums. Un viņi ir gatavi pārpeldēt milzu upi, kas ir starp viņiem un mums. Viņi ir gatavi atstāt savu krastu, lai būtu mūsu krastā kopā ar mums, kur ir gatavi būt tādi, kādus mēs vēlamies viņus redzēt un kur viņi ir gatavi sevi redzēt ar mūsu acīm. Tik ļoti viņi vēlās būt ar mums, ka viņi ir gatavi atteikties no sevis paša. Un tad viņi pieņem visu to, ko viņiem dod un mēģina būt tādi, kādus mēs vēlamies viņus redzēt, un tad viņi pieņem visu to šausmīgo saturu, kas viņam ir “pielāgots”. Un bērniem domātais saturs lielākoties ir tāds, ko pieaugušie paši nespēj skatīties. Tai pat laikā ir tik daudz kvalitatīvas lietas, ko bērniem piedāvāt un ko bērni vēlās. Tāpēc nebūtu jāskatās uz patērētā interneta daudzumu, bet gan uz saturisko kvalitāti. Un nav jēgas teikt: “30 minūtes pagājušas, tagad slēdzam ārā.” Tas neatrisinās problēmu. Bērns ir viņa vajadzībās jāciena un ir jānodrošina kvalitāte.

Rakstam izmantotā informācija ir balstīta uz Ondrē Šterna (André Stern) profesionālo darbību un privāto dzīvi. Vairāk par Ondrē Šternu var atklāt: andrestern.com


Aktuelle Beiträge

Alle ansehen